Gūžas displāzija

Gūžas locītavu displāzija suņiem raksturojas ar dažādas pakāpes gūžas locītavas saišu atslābumu, subluksāciju (daļēja gūžas galviņas dislokācija) un artrotiskām izmaiņām locītavā. Klīniskie simptomi var būt atšķirīgi,  klibošanas intensitāte var būt atšķirīga un suņiem var nebūt novērojama klibošana pat pie augstas displāzijas pakāpes. Displāzijas diagnozi iespējams uzstādīt rentgenoloģiski, tomēr rentgenoloģiski nosakāmā displāzijas pakāpe var neatbilst klīniski redzamajai klibošanai (vai tās trūkumam) -  rentgenoloģiski displāzijas pakāpe var būt ļoti augsta, bet suns var neklibot. Suņa šķirne un temperamenta īpatnības arī var ietekmēt izrādītā diskomforta līmeni. 

Slimības attīstība 

Slimības attīstību ietekmē virkne faktoru, gan ģenētiskā predispozīcija, gan nelabvelīgi vides apstākļi, kas veicina slimības simptomu parādīšanos. Gūžas displāzija ir iedzimta slimība, kas dzīves laikā progresē. Gūžas displāzijai ir poligēns iedzimtības modelis un ir konstatēts, ka atbildīgie gēni par šīs slimības iedzimšanu var tikt pārmantoti līdz pat 14 paaudzei. Slimības attīstību ietekmējošie vides faktori ir pārāk liels kalcija daudzums kucēnu un jaunu suņu uzturā, liekais svars, uzturs ar augstu proteīna saturu un kaloriju daudzumu, un neatbilstošs fizisko aktivitāšu daudzums (pārak intensīvas vai nepietiekamas fiziskās aktivitātes). Visbiežāk displāzija attīstās abās kājās (bilaterāli), bet var būt skarta arī tikai viena gūžas locītava. Sunim, kuram ir gūžas locītavas displāzija vienā kājā, ir liela iespējamība, ka attīstīsies problēmas ar ceļa locītavas saitēm otrā kājā. 

Dēļ sarežģītās iedzimtības struktūras, rentgenoloģiski izmeklētu un veselu suņu pārim var piedzimt gan veseli, gan slimi kucēni. Papildus vides faktoriem, kas var veicināt vai bremzēt slimības attīstību, nozīme ir arī pakaļkāju muskuļu masai. Labi balansēts muskuļu atbalsts ir nepieciešams pareizai locītavu attīstībai, vāja gūžu muskulatūra var veicināt patoloģiskas izmaiņas gūžu locītavās. 

No kreisās uz labo pusi:

Normālas gūžas locītavas, Vidēji smaga gūžas displāzija, Smaga gūžas displāzija

Klīniskās pazīmes

Primāra displāzijas pazīme ir gūžas locītavas saišu atslābums, kā rezultātā var attīstīties gūžas locītavas iekaisums ar sekundārām sāpēm. Gūžas locītavas vājums jauniem suņiem rada sava veida apburto loku, kur locītavas kustīgums un dzīvnieka svara pārnese rada gūžas galviņas nepareizu novietojumu pret gūžas galviņas iedobuma virsmu. Tas izraisa nepareizu kaula attīstību gūžas galviņai un gūžas galviņas iedobumam. Rodas locītavas skrimšļa deģenerācijas process, saišu iestiepšanās, kas savukārt rada iekaisuma procesu locītavā, locītavas kapsulas sabiezināšanos un osteofītu veidošanos. Rezultātā gūžas galviņas iedobums kļūst seklāks un neatbilst galviņas virsmas formai.  Rodas gūžas locītavas vispārējas deģeneratīvas pazīmes.

Simptomi ir atkarīgi no locītavas saišu atslābuma pakāpes, no iekaisuma procesa pakāpes un no slimības ilguma. Slimības sākuma stadijā simptomi ir saistīti ar gūžas locītavas vājumu. Vēlāk slimības izpausmes ir saistītas ar deģeneratīvajiem procesiem locītavās un osteoartrītu. Novēro:

• Samazinātu aktivitātes līmeni;
• Grūtības piecelties;
• Nevēlēšanos skriet, lekt, kāpt pa kāpnēm;
• Pastāvīgu vai pārejošu klibumu, bieži pēc slodzes;
• “Zaķa gaitu”;
• Tuvu novietotas pakaļkājas brīvā stājā;
• Gūžu locītavu sāpīgumu;
• Krepitāciju locītavā pie kustības;
• Samazinātu locītavas kustības amplitūdu;
• Samazinātu muskuļu masu pakaļkājām;
• Palielinātu muskuļu masu plecos saistībā ar neproporcionālu svara pārnešanu no pakaļkājām un ķermeņa priekšējo daļu.

Gūžas locītavas forma rentgenoloģiskā pārbaudē tiek klasificēta kā A (lieliska), B (laba), C (robeža), D (vidēja displāzija), E (smaga displāzija). 

Ārstēšana

Gūžas displāzijas ārstēšana var būt konservatīva vai ķirurģiska. 

Konservatīvas ārstēšanas pamatprincips ir samazināt dzīvniekam sāpes un uzlabot locītavas funkcijas kā arī nodrošināt iespēju sunim kustēties adekvātā aktivitātes līmeni. Konservatīvā ārstēšanā ietilpst svara kontrole, samazināta slodze un sāpes mazinoši medikamenti. Svarīgs elements ir muskuļu balsta fnkcijas uzturēšana un nostiprināšana. Muskuļus attīsta iešana, skriešana un peldēšana. ASavukārt no aktivitātēm, kurās ir slodze uz locītavām (piem. frīzbijs, adžilitī, lekšana, kursings, u.c.), vajadzētu izvairīties. 

Ķirurģiskai gūžas displāzijas ārstēšanai pastāv vairākas iespējas kā, piemēram, šķautnes muskuļu rezekcija, gūžas galviņas un kakliņa amputācija, pilnīga gūžas locītavas nomaiņa, u.c., atkarībā no dzīvieka vecuma un slimības smaguma pakāpes. 

Avoti:

Wind, A.P., Elbow Dysplasia, Textbook of Small Animal Surgery

Debra Eldredge et al. Dog Owner's Home Veterinary Handbook

Orthopedic Foundation of Animals, http://www.offa.org/hd_info.html

Southern California Veterinary Specialty Hospital, http://petsurgery.com/caninehipdysplasia.html