Dermoīdais sinuss

Materiāls no Dienvidāfrikas Rodēzijas ridžbeku kluba raksta par dermoīdo sinusu

Rodēzijas ridžbeks ir suņu šķirne, kura radās vēlīnajā deviņpadsmitajā gadsimtā, krustojot vietējos Hotentotu suņus ar dažādām no Eiropas ievestām suņu šķirnēm, kuras ieveda agrīnie kolonisti.

Šķirnes standarts tika izveidots līdz ar Bulavajo /Bulawayo/  Rodēzijas ridžbeku kluba  izveidošanu 1922. gadā.  Galvenā šīs šķirnes pazīme, kā norāda tās nosaukums, ir ridžs, kas veidojas kažokā gar suņa muguras augšējo viduslīniju. Ridžu veido uz muguras pretējā virzienā augoša spalva.   

Ridžbeku audzētājiem ir labi zināms šķirnes specifiskais iedzimtais defekts Dermoīdais sinuss (Dermoid – cēlies no vārda “āda”, Sinus – “dobums” vai “kanāls”). Dermoīdie sinusi ir šauras cauruļveidīgas struktūras, kas radušās ādas attīstības defekta rezultātā. No ādas virsmas tie iekļūst zemādas slāņos, taukaudos un muskuļaudos dažādos dziļumos, virzienā uz muguras smadzenēm. Parasti tie veidojas uz muguras, kakla un krustu rajonā – viduslīnijā, kas atrodas ridža aptvertās zonas priekšā un aizmugurē (1. zīmējums).

Šis ir vienīgais zināmais šķirnei specifiskais iedzimtais defekts. Ja defektu aplūko attiecībā uz suņu dzimtu kopumā, dermoīdie sinusi suņiem rodas ļoti reti, izņemot ridžbekus vai krustotus ridžbekus.  Līdz ar to ir pieņēmums, ka tas ir iedzimts defekts, kurš ir kļuvis izplatīts šķirnes “asins līnijās” sākotnējās selektīvās audzēšanas rezultātā, nākot no šķirnes sākotnējiem senčiem.   

Slimības prevalence (izplatība) visā šķirnē nav zināma, jo dermoīdā sinusa skarto kucēnu skaita reģistrācija metienos nav veikta tādā mērogā, lai varētu veikt statistisko analīzi. Diemžēl, bieži informācija par dermoīdā sinusa skartu kucēnu esamību metienā tiek turēta slepenībā, jo daļa audzētāju uzskata, ka tas “met ēnu” uz  suņiem un kucēm, kuru pēcnācēju vidū ir kucēni ar dermoīdo sinusu. 

Pašreizējā selektīvajā šķirnes suņu audzēšanā neviens ridžbeku audzētājs bez pieejamas pēcnācēju testēšanas programmas nevar būt pārliecināts, ka tā izmantotās “asins līnijas” ir bez dermoīdā sinusa riska. Tādējādi, teorētiski katrs ridžbeks var tikt uzskatīts par potenciālu šīs slimības gēnu nēsātāju.

Dermoīdā sinusa veidošanās

Lai saprastu, kā veidojas dermoīdais sinuss, ir nepieciešams priekšstats par to, kā no apaugļotas olšūnas attīstās embrijs. Dermoīdais sinuss ir iedzimts defekts, kas rodas kucēna embrija attīstības stadijā.

Apaugļota olšūna, kas ir veiksmīgas pārošanās rezultāts, ir viena šūna. No šīs šūnas kucēnam, kuru veidos miljoniem specializētu šūnu, kuras, savukārt, veidos audus un orgānus, ir jāizveidojas 63 dienu laikā.

Vispirms apaugļotā olšūna (zigota) dalās uz pusēm, pēc tam vēlreiz un vēlreiz, un katra nākamā dalīšanās divkāršo iepriekšējo šūnu skaitu. Rodas dīglis, kurš vispirms sastāv no 2, 4, 16, u.t.t. šūnām. Sākotnēji (līdz 8 šūnu masai) visas šūnas ir vienādas, pēc tam notiek to specializācija.  Turpinoties  šūnu dalīšanās procesam, veidojas embrijs, kurš 16-šūnu stadijā nokļūst dzemdē. Pēc apmēram 2 nedēļām šūnu masa ir sasniegusi 64 šūnu skaitu un ieligzdojas dzemdē (ap 17-21 dienu). Sāk veidoties placenta, kura nodrošinās embriju ar skābekli un barības vielām. 

Pēc implantācijas, embrija specializētās šūnas sāk veidot atsevišķus audu slāņus: ektodermu, mezodermu un endodermu. Katrs šis šūnu slānis turpmāk attīstīsies par kādu orgānu sistēmu. Endodermas šūnas kļūs par elpošanas un gremošanas sistēmu šūnām. Mezodermas šūnas veidos muskuļus, kaulus, asinsrites sistēmu, reproduktīvo sistēmu, urīnizvadsistēmu un saistaudus. Ektoderma veidos maņu orgānus, nervaudus, galvas un muguras smadzenes, ādu un matus. Šajā attīstības stadijā embrijs jau tiek uzskatīts par augli. Šo nedēļu laikā, apmēram no 20 līdz 34 dienai, veidojas orgānu sistēmas. Ceturtajā nedēļā auglis ir visjutīgākais pret nelabvēlīgu ārējo faktoru ietekmi. Piektajā nedēļā auglis jau izskatās pēc kucēna. 

Dermoīdie sinusi rodas embrija attīstības defekta rezultātā. Ektoderma veidos kucēnu ādu. Arī citas ķermeņa daļas attīstās no šī šūnu slāņa, t.sk. galvas smadzenes un muguras smadzenes. Attīstība notiek, veidojoties garai rievai uz šūnu sfēriskās masas virsmas. Rieva padziļinās, un tad tās ārējās malas saslēdzas kopā, radot cauruļveidīgu struktūru. Šī cauruļveidīgā struktūra, kas vēlāk kļūst par galvas smadzenēm un muguras smadzenēm, grimst dziļāk zem virsmas slāņa un atdalās no tā.  Šis process ir parādīts 3. zīmējumā. 

Dermoīdie sinusi rodas, paliekot sasaistei starp šūnu ārējo slāni (kas vēlāk kļūst par ādu) un cauruļveida struktūru (kas vēlāk kļūst par galvas smadzenēm un muguras smadzenēm).

Kucēnā šis embrioloģisko audu atdalīšanās defekts pastāv kā plāns cauruļveida stiprinājums, kurš stiepjas no suņa augšējās virsmas viduslīnijas līdz dziļākiem audiem un dažos gadījumos līdz pat muguras smadzenēm.

Dermoīdo sinusu tipi

Dziļums, kādā šis cauruļveida ādas defekts iekļūst, ir kritērijs, ko izmanto četru dermoīdo sinusu veidu klasifikācijā, kas parādīts 4. zīmējumā.

1. tips: Atrodas zem ādas virsmas, tās taukaudos, kas pārklāj kakla muskuļus.

2. tips: Atrodas kakla muskuļaudos.

3. tips: Atrodas saitēs virs mugurkaula, kas stiepjas pār skriemeļu augšpusi.

4. tips: Atrodas muguras smadzenēs starp skriemeļiem.

Dermoīdā sinusa ietekme

Dermoīdā sinusa nelabvēlīgā ietekme ir saistīta ne tikai ar redzamu anatomisku defektu, bet gan ar komplikācijām, kuras var rasties no dermoīdā sinusa.  

Dermoīdais sinuss ir kā šaura ādas caurule, kura atrodas zem ādas virsmas un ir izklāta ar visām normālām ādas struktūrām: matiem, tauku dziedzeriem. Plānais dermoīdā sinusa centrālais dobums, kurš stiepjas uz leju no ādas virsmas, laika gaitā tiek aizpildīts ar matiem, atmirušajām ādas epitēlija šūnām, tauku dziedzeru izdalījumiem.  Šis saturs kļūst par ideālu vidi baktērijām, kuras parasti atrodas uz ādas virsmas. Tās var iekļūt dermoīdā sinusa dobumā caur porai līdzīgu atveri dermoīdā sinusa stiprinājuma vietā uz ādas virsmas.   

Iekaisuma procesiem pastiprinoties, sinusa sienu ādas barjera tiek bojāta, un baktērijas iekļūst audos dziļi zem ādas virsmas. Tas parasti izraisa abscesa veidošanos, kas, slimībai progresējot, var atvērties ārpusē kā ļoti dziļa strutaina brūce.  

Lai novērstu šādas komplikācijas ir nepieciešama plaša ķirurģiska un medikamentoza ārstēšana, un atsevišķos gadījumos  septisks dermoīdais sinuss var nepadoties ārstēšanai.

Ja dermoīdais sinuss tiek konstatēts, pirms tas ir kļuvis septisks, to var likvidēt ķirurģiskā ceļā ar lielu ticamību, ka nākotnē komplikācijas neradīsies. Tomēr vairumā gadījumu, kad dermoīdā sinusa esamība nav savlaicīgi apzināta, pastāv iekaisuma iestāšanās risks.  Dzīvniekam ir jāsaņem atbilstoša ārstēšana pēc iespējas ātrāk, lai novērstu turpmāku komplikāciju rašanos.

Dermoīdā sinusa diagnostika

Kucēnam dermoīdo sinusu var konstatēt, ar vienu roku paceļot ādu gareniskā krokā un ar otru roku iztaustot to, virzot ādu uz priekšu un atpakaļ starp īkšķi un rādītājpirkstu. Sinusa esamība ir jūtama kā plāna vadam līdzīga struktūra starp diviem ādas slāņiem (5. zīmējums zemāk).  

Sajust dermoīdā sinusa esamību var, slidinot ādu garenās krokās starp rādītājpirkstu un īkšķi. Paceļot ādas kroku šādā veidā, tiek iestiepti audi, un dermoīdais sinuss tiek stiepts stingri starp ādas stiprinājumu augšējā viduslīnijā un tās stiprinājumu muskuļos zemāk. Jo vecāks ir kucēns, jo biezāks būs sinuss un jo vieglāk to būs sataustīt.

Dermoīdā sinusa esamību var apstiprināt, noskujot spalvu virs vietas, kur tas ir piestiprināts. Parasti ir redzama neliela atverei līdzīga pora ādā, no kuras, iespējams, redzams neliels spalvu kušķis. Tā ir dermoīdā sinusa atvere uz ādas virsmas.

Tomēr ir jāsaprot, ka dermoīdā sinusa konstatēšana  kucēniem ne vienmēr var būt tik vienkārša procedūra, kā tas aprakstīts augstāk. Ja tas netiek pamanīts, var paiet vairāki gadi, pirms tas liek sevi manīt, kļūdams septisks. Ja rodas šaubas, ir jāvēršas pēc veterinārārsta konsultācijas.

Vairumā gadījumu dermoīdo sinusu var veiksmīgi izoperēt kucēna vecumā un turpmākajā dzīvē tas sunim problēmas vairs nesagādā.