Vēsture


Rodēzijas ridžbeki ir cēlušies Āfrikā, kur tie tika izmantoti kā medību suņi lielo dzīvnieku, galvenokārt lauvu un gepardu, medībām. Jau no šķirnes pirmssākumiem ridžbeki ir slaveni ar savu lojalitāti pret saimnieku, patīkamo temperamentu, izveicīgumu un drosmi.

 

Šķirnes izcelsmei var izsekot līdz Etiopijai vai Sudānas dienvidiem. Ir atrasts sienu zīmējums Ēģiptes kapenēs (4000 p.m.ē.), kur attēloti medību suņi ar nokarenām ausīm un ridžu uz muguras. Ļoti iespējams, ka šajos zīmējumos attēloti ridžbeku senči, ko domesticēja Āfrikas hotentotu ciltis. Pirmais zinātniski atzītais pierādījums par hotentotu suņiem ir gleznojums uz akmens, kas atrasts netālu no Rasapes Zimbabvē. Šis gleznojums ir tapis gatavojoties cilts vadītāja bērēm un tajā ir attēloti vērtīgākie īpašumi - liellopi, aitas un medību suņi ar ridžu uz muguras.

 

Dr. Deivida Livingstona gravīra attēlo hotentotu medniekus ar medību suņiem, kuriem ir ridžs uz muguras. Šī gravīra tika izveidota laikā, kad Livingstons apmeklēja Dienvidāfriku kā misionārs. David Livingstone "Missionary Travels in South Africa" (1857)
Dr. Deivida Livingstona gravīra attēlo hotentotu medniekus ar medību suņiem, kuriem ir ridžs uz muguras. Šī gravīra tika izveidota laikā, kad Livingstons apmeklēja Dienvidāfriku kā misionārs. David Livingstone "Missionary Travels in South Africa" (1857)

Pastāv suņu šķirnes ar ridžu uz muguras arī Taizemē, Kambodžā un citās Āzijas teritorijās. Nav iespējams pateikt, vai šo suņu senči ir pārcēlušies no Austrumiem uz Āfriku vai otrādi, Iespējams, ka šīs šķirnes ir attīstījušās savstarpēji pilnīgi neatkarīgi.

 

Ridžbeku senči ir hotentotu suņi, vai Khoikhoi, kā viņi paši sevi dēvēja. Khoikhoi bija pirmiedzīvotāji Labās Cerības raga reģionā, ko tur sastapa Eiropas kolonisti. Khoikhoi bija ieceļojuši no Lielo ezeru reģionā dažus gadsimtus pirms tam, kopā ar lieliem, ragainiem vēršiem, aitām un vidēja auguma suņiem (apmēram 45cm skaustā) ar smailām ausīm, ridžu uz muguras un negantu temperamentu. Šie suņi bija sargi un mednieki.

 
Kad Eiropas kolonisti ieradās Dienvidāfrikā sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā, tie bija paņēmuši līdzi dažādu šķirņu suņus kā mastifs, vācu dogs, bladhaunds, pointers un greihounds. Ieceļotājiem bija nepieciešams suns, kas varētu izturēt Āfrikas klimata temperatūras maiņu - lielu karstumu dienās un aukstumu naktīs, ierobežota ūdens daudzumu un spētu veikli pārvietoties krūmājos, turklāt veicot sargsuņa un medību suņa pienākumus. Pārojot Eiropiešu atvestos suņus ar vietējiem hotentotu cilšu medību suņiem (kam uz muguras apmatojums auga pretējā virzienā) tika iegūti suņi, kas spēja medībās izmantot gan ožu, gan redzi un kas bija vienlaikus gan medību suņi, gan sargi visai ģimenei.

 

Medību suņi, diviem ir skaidri izteikts ridžs uz muguras. F.C. Selous "Travel and Adventure in Africa" (1893)
Medību suņi, diviem ir skaidri izteikts ridžs uz muguras. F.C. Selous "Travel and Adventure in Africa" (1893)

Vairāk kā 100 gadus vēlā, 1707. gadā Eiropiešu imigrācija tika pārtraukta. Līdz ar to ievest šo vai citu šķirņu suņus kļuva neiespējami un to vērtība strauji pieauga. Kolonistiem pieauga vajadzība pēc suņa, kas spētu izcelt irbes, izsekot ievainotos briežus, aizsargāt fermas no savvaļas dzīvniekiem un klaidoņiem naktīs.  Tajā pašā laikā šiem suņiem bija jābūt spējīgiem izturēt Āfrikas krūmāju bargos apstākļus ar krasajām temperatūras svārstībām un izturēt ilgu laiku bez ūdens, ja tas būtu nepieciešams, spēt iet visu diennakti, šiem suņiem bija jābūt īsspalvainiem, lai tos tik ļoti nemocītu ērces. Bez tam kolonistiem bija nepieciešams biedrs, kas uzturētos kopā ar viņiem slēpnī un kas būtu uzticīgs viņu ģimenēm - sievām un bērniem. Vadoties no šīm prasībām tika izveidota Dienvidāfrikas stepes šķirne, kura tika radīta selektīvi krustojot ievestos suņus ar pusmežonīgajiem hotentotu suņiem. Šie suņi bija Rodēzijas ridžbeki.

 

Ap 1870. gadu šie suņi tika izmantoti Rodēzijā lauvu medībās – to uzdevums bija atrast, izsekot lauvas, nokausēt tās un noturēt uz vietas līdz mednieka ierašanās brīdim. Suņi savus pienākumus veica tik labi, ka drīzumā kļuva populāri kā Lauvu suņi, to ridžam kļūstot par sava veida kvalitātes zīmi. 1920. gadā pastāvēja tik daudz un dažādu veidu ridžaino suņu, ka tika noturēta sanāksme, kurā tika noskaidroti svarīgākie kritēriji šķirnei, kas kļuva par pamatu tagadējam šķirne standartam. Suņi, kas atbilda šiem kritērijiem kļuva zināmi kā Rodēzijas ridžbeki, aizstājot iepriekšējo apzīmējumu – Lauvu suņi (kas tika atzīts par pārāk mežonīgu).

 

Šķirnes attīstības gaitā tika izveidoti brūngani suņi, kas bija labi kompanjoni, kam piemita nepieciešamā izturība ilgām medībām un izveicība stāties pretī lauvai, netiekot nogalinātiem.  

 

Lai arī šķirne vēl arvien retumis tiek saukta par Āfrikas lauvu suņiem, tā mūsdienās ir pazīstama kā Rodēzijas ridžbeki. Šķirnes standarta pamati tika izveidoti 1922. gadā, pateicoties kaislīgam un neatlaidīgam šķirnes piekritēja Francis Richard Barnesdarbam.

 

"Rodēzijas ridžbeki" no Hutchinson's Dog Encyclopaedia (1935)
"Rodēzijas ridžbeki" no Hutchinson's Dog Encyclopaedia (1935)

 

Īss 1935. gada video ar Rodēzijas ridžbekiem: 

http://www.britishpathe.com/video/lion-dogs/query/lion+dogs

Papildus informācija

http://www.lady-ridgeback.sk/historyengla.htm

 

Avoti

Linda Costa „Rhodesian Ridgeback Pioneers”

Stig Carlson „The Rhodesian Ridgeback Today”

Peter Nicholson, Janet Parker  „The Complete Rhodesian Ridgeback”

http://www.ridgebacks.com.au

http://www.lionhounds.org/id4.html

http://www.rhodesianridgebacksa.org/BreedHistory.html

 

Joan Evans - Rhodesia (1979)
Joan Evans - Rhodesia (1979)